Katrs cilvēks kaut kad piedzimst un kaut kad mirst. Tikai cilvēku bailes no nāves ir daudz lielākas nekā tās, kad ienāk pasaulē kāds pūkains mazulītis. Nezin kāpēc tā? Laikam jau tāpēc, ka tad viss it kā beidzas. Paliek nepadarīti darbi, cilvēki, kuriem nav pateikts, ka mēs viņus mīlam, nenorakstīti mantojumi, nepiepildīti sapņi, nesamīļoti mazbērni un vēl viss kaut kas. Esmu ievērojusi, ka “palicējiem” vissvarīgākā lieta ir atvadīties no aizgājēja, šoreiz runa nav par to, lai gan es vajadzības gadījumā palīdzu saviem klientiem metafiziski un ezotēriski atvadīties no tuviniekiem, kuri “aiziet bez atvadīšanās”. Tomēr es šoreiz vēlos pateikt, ka “aiziešanas brīdis” patiesībā ir ļoti skaists un svētīgs, jo tad mēs “nonākam mājās pie Dieva”. Vai tiešām būtu jābaidās no mūsu visu mīlošā Tēva? Varbūt mums ir iemesls? Droši vien, ka ir, jo skolās jau nestāsta par to, ka aiziešana no dzīves ir kaut kas, no kā nav jābaidās. Skolās māca ģeometriju, ķīmiju un salikta teikuma uzbūvi, kas nekādi nepalīdz, lai mēs nebaidītos no nāves un nepalīdz, lai saprastu, ka tomēr ir brīži, ko nepieciešams pavadīt kopā ar saviem tuviniekiem. Kāpēc tā? Es vēl šodien to nesaprotu, bet varbūt man kāds kādā dienā to pateiks vai man atnāks atklāsme.
Es ar šo vēlos pateikt, ka aiziešana ir kaut kas līdzīgs piedzimšanai, tikai otrpus mūsu realitātes, kurā viss ir iespējams un patiesībā mūsu darbi turpinās. Man ir priekšnojauta, ka es varētu turpināt darboties savā profesijā, jo izskatās, ka slāvu teiciens “gorbatova mogila izpravit” neatbilst patiesībai, un dzirdēju, ka ar konservatīvajiem cilvēkiem arī aizsaulē strādā konsultanti. Atkal gribētos jums, mīļie lasītāji atgādināt, ka nāve ir dzīves turpinājums, situāciju maiņa un daudz burvīgākos apstākļos.
Un tomēr, ja jūti, ka Tevi ļoti nomoka, ka neesi atvadījies no aizgājēja, droši vari pieteikties uz sarunu, kopā mēs atvieglosim Tavas skumjas.