Vai tiešām mēs esam tādi, kādus mūs audzināja mūsu vecāki, skolotāji? Kur palikuši viņu labie padomi, ieteikumi un visas fizikas formulas? Vai tiešām aizmirsies? Un, ko mums mācīja mūsu vecāki? Viņi taču tikai gribēja mūs izaudzināt par krietniem cilvēkiem. Nez, kāds ir krietns cilvēks: Lāčplēsis, Don Kihots, Mihaels Gorbačovs, Ņikita Hruščovs, varbūt Bonaparts Napaleons, vai Alens Delons? Mums nebija piemēru, ja arī bija, tad viņi likās tik nereāli un gaisīgi, ka pat mēs baidījāmies par tiem sapņot/ tad, kādi mēs esam? Bet, kuru gan tas interesē, vai tu stutē topa veikala durvis, vai tu sēdi ministrijā un domā par ienākuma nodokļa palielināšanu. Bet neaizmirsti sev pajautāt: kad tu nodari mazāku postu saviem līdzcilvēkiem: lūgdams lētu alus skārdeni pie veikala vai balsojot par nodokļu palielināšanu? Kad par tevi māte lepojas? Pajautā viņai, vai viņas lepnums nav neapzināta atriebība kaimiņienei, kura bērnībā štopēja speķa pīrāgus, kamēr tu zem pagultes meklēji maizes garozu.
Kādi mēs esam? Vai mēs esam pateicīgi saviem vecākiem, ka viņi mūs radīja, dzemdēja, auklēja un tīrīja mūsu “piekakātās” autiņbiksītes? Tu teiksi, ka tu viņiem neprasīji sevi dzemdēt! Tomēr prasīji gan! Tu vēlējies, tev vajadzēja piepildīt savu misiju uz Zemes un tev vajadzēja tieši tādu māti un tēvu! Atceries, lūdzu, tādu! Un ne citādu! Stulbu, dzērāju un ar neārstējamu verbālu caureju! Tieši tādu- gudru, skolotu, kura spiež tev kļūt par mikroķirurgu. Un ne citādu! Tādu- bargu vai maigu, piedodošu vai naida pilnu, skarbu vai svētu, dodošu vai prasošu. Tā ir tava māte, kas deva tev iespēju BŪT! Būt tev par to, ko tu vēlies būt- Don Kihotu, Ādolfu Hitleru, Bilu Gietsu, Teslu- vienalga, saraksts ir garš, izvēlies, ko tu gaidi? Mamma tavā vietā to nedarīs!
Tu gribi patiesību par sevi? Tad klausies- ja tu savai mātei neesi ne reizi dzīvē pats, bez teikšanas, uzdāvinājis viņai ziedus, tad par būšanu nemaz nesapņo, ja tu neesi sakārtojis savu istabu bez mātes bakstīšanas, tad neceri, ka tavi spermatozoīdi būs tik spējīgi, lai radītu pēcnācējus! Aizmirsti! Visam ir sekas. Un es nemaz neesmu sākusi runāt par tēvu, kuram ir tāda pati loma kā mātei.
Tad, kādi mēs esam? Tu esi zaigojošs enģelis rīta rasā, kas maigi noglāsta savu vecāku smaidīgo vaigu, kurā dzīvo cerība, ka tu, kā pēcnācējs vismaz pateiksi “paldies’’ par rūpju un maizes klēpi. Un necenties būt Bils Geits, Alfrēds Ādlers vai Zigmunds Freids! Necenties, jo tu nekad tāds nebūsi, lai cik skolas tu beigsi. Lai cik pacientus tu izārstēsi, tu būsi tu – TAVS MĀTES UN TĒVA DĒLS!