Mūsu sūtība.
Vai katrs cilvēks var pateikt, kāpēc viņš dzīvo? Nekļūdīšos, ja teikšu, ka daudzi šādu jautājumu uzskatīs par muļķīgu, lai gan mūsu gadsimtā jau ir muļķīgi par to nedomāt un nemeklēt atbildes. Katrs savu dzīvi ir iekārtojis pēc modeļiem, kurus ir redzējis savos vecākos, nu, protams, ir izņēmumi, bet šie izņēmumi viņam ir izveidojušies ar sabiedrības un ģimenes tuvinieku pārmetumiem. Un, kas ir interesantākais, ka cilvēki paši sev nepajautā: vai es vēlos dzīvot tā, kā dzīvo visi? Kādu prieku man radīs nebeidzamās rūpes par ģimeni un algas dienas gaidīšana katru mēnesi? Lūdzu, nepārprotiet mani, te nav aicinājums atteikties pilnībā no ģimenes, lai gan daba pati jau ir vērienīgi sākusi veidot korekcijas šajā pasaules modelī. Ja agrāk uz cilvēku bez bērniem skatījās kā uz citplanētieti, tad izskatās, ka situācija sāk mainīties.
Un agri vai vēlu, parasti, kad bērni ir izauguši un aizgājuši savās dzīvēs, tad vecāki sāk domāt par savu sūtību, ja domā. Svarīgākais ir neapmaldīties pašapmānos, ka bērni ir nepateicīgi vai es tos esmu audzinājis kaut kā ne tā, vai pārāk daudz sitis , vai lamājis. Šīs pārdomas galīgi nepalīdz, ja nu vienīgi sevi sagraut un dzīvot atlikušo mūžu depresīvā noskaņojumā- tad tas ir labs palīgs. Un šeit ir vajadzīga drosme sev pateikt, ka izvēle par bērnu radīšanu un audzināšanu bija tāda, kāda bija, tagad nepieciešams darīt citas lietas. Un te jau cilvēks arī apjūk, jo viņš neprot dzīvot sev, kur nu vēl saprast, kas ir viņa sūtība šajā dzīvē.
Neviens jau mums nepateiks, ja mēs nejautāsim, ir svarīgi nenobīties no: sākt kaut ko jaunu, par ko citi varbūt pasmiesies. Tas ir, latviski sakot, atrast savu sūtību vai sauciet to, kā vien gribat, bet bez savas vietas uz šīs zemes neviens vēl nav juties laimīgs. Un, lai mēs saprastu, kur ir mūsu vieta, mums nepieciešams citu apliecinājums, bieži vien psihologa, numerologa vai astrologa.